Intervija ar prelātu Jāzepu Lapkovski

Vai varat pastāstīt par savu pirmo tikšanos ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu 1933. gadā Daugavpilī, kad viņš atgriezās no Krievijas?

            Tajā laikā es vēl mācījos poļu pamatskolā, kas atradās ļoti tuvu baznīcai. Direktore mūs sasauca un paziņoja, ka no Krievijas iebrauc bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Viņa personība mums bija kā saulīte, kas uz kādu laiku aptumšota un tādēļ to neredz, bet tagad tā parādīsies visā savā spožumā.

Mūs sadalīja grupās un tad devāmies uz Daugavpils dzelzceļa staciju, kur ar vilcienu no Indras robežstacijas vajadzēja ierasties bīskapam Sloskānam. Rokās mums bija puķes, karogi un karodziņi. Dziedājām vai arī draudzīgi sarunājāmies. Gaidījām. Pienākot vilcienam, iestājās klusums – notiks kaut kas liels! Vidējā vagona durvis atvērās, un parādījās bīskaps Sloskāns. Aizgrābjoši! Man bija grūti noticēt, ka bīskaps var būt ģērbies tādā saņurcītā puskažociņā un aitādas cepurītē, filca zābakiem kājās, kā nabaga zemnieks. Vēlāk uzzināju, ka pie robežas viņam piedāvāts apmainīt apģērbu, bet bīskaps to kategoriski noraidījis, jo vēlējies Rīgā parādīties tāds, kāds izskatījās, atgriežoties no Sibīrijas. Viņa nožēlojamajā izskatā – no bīskapa sejas, acīm staroja kaut kas debešķīgs, vārdos neizsakāms, viņa skatiens – pilns mīlestības. Uz krūtīm viņam jau bija pakārts krustiņš un pirkstā bīskapa gredzens, kuru kāds priesteris bīskapam Sloskānam jau aizveda uz Zilupi.

Bīskapam stāvot vagona durvīs, mēs sākām dziedāt poļu dziesmu „Mēs gribam Dievu”, no vagona izkāpt gan viņam nebija atļauts. Sekoja uzrunas, dziesmas latviski, poliski, krieviski. Vairāk gan bija asaru un vaimanu nekā vārdu…Vēl šobrīd to visu redzu kā savu acu priekšā, neskatoties uz pagājušajiem 75 gadiem. Viņš deva mums svētību.

Tad viņš aizbrauca uz Rīgu, no Rīgas pēc dažām dienām – uz Romu pie pāvesta. Tur pabija divas nedēļas, atpūtās, iepazinās ar apstākļiem.

 

Bīskaps Sloskāns mācījās Pēterburgas garīgajā seminārā. Kā tauta Latvijā varēja viņu pazīt?

Daudz par viņu tika runāts, zinot, ka viņš bija izsūtījumā. Viņa labā tika organizētas daudzas akcijas, sūtītas ziņas, un pēc iespējas arī paciņas. Baznīca un Latvijas valdība iestājās par viņa atbrīvošanu.

 

Vēlāk jūs satikāt bīskapu Sloskānu jau kā seminārists, kas palicis atmiņā no šī laika?

Garīgajā seminārā iestājos 1938. gadā un tur viņu satiku kā garīgo tēvu. Katru rītu pirms Svētās Mises, viņš vadīja meditāciju, bet viņa personība bija visskaistākā uzruna un visaizgrābjošākais sprediķis. Bīskaps bija arī semināristu biktstēvs, mani ļoti iespaidoja viņa lielā Dieva mīlestība un biktēšanas veids. Pie viņa varēja griezties visos jautājumos, viņš prata klausīties, aicināja uz pieticīgu dzīvesveidu. Esmu B. Sloskāna garīgais bērns.

Interesanta bija bīskapa Sloskāna pieeja semināristu audzināšanā – maiga, bet noteikta. Katram bija iekārtota tāda grāmatiņa, kurā vajadzēja atzīmēt pēdējā laikā izlasīto un īsumā pārstāstīt arī saturu. Bīskaps Sloskāns pats kādreiz mums piedāvāja un ieteica garīgo literatūru, kuru mēs varētu lasīt. Rakstījām arī to, kā jūtamies.

Ienākot padomju armijai, 1940. gadā Garīgais seminārs tika slēgts, tur izveidoja invalīdu bērnu slimnīcu. Bīskaps Sloskāns devās uz Daugavpili palīdzēt apkalpot Sv. Marijas draudzi. Tur viņš ar savu klātbūtni un lūgšanām ievērojami uzlaboja tautas garīgo stāvokli, var pat teikt, ka notika draudzes augšāmcelšanās. Jauniešus viņš izglītoja slepeni ar saviem priekšlasījumiem.

Nākot rudenim, iestājos Rīgas Feldšeru skolā pie profesora Stradiņa, vēlāk varēju palīdzēt ievainotajiem karavīriem, iesaistījos darbā Daugavpils militārajā slimnīcā, kur nostrādāju 2 gadus. Tas bija labs rūdījums.

1943. gadā Aglonā tika izveidots pagaidu Garīgais seminārs un tur atkal satiku bīskapu Sloskānu kā garīgo tēvu. Tā kā man bija zināšanas medicīnā, varēju nepieciešamības gadījumā uzņemties semināra ārsta pienākumus.

Reiz bīskapam gadījās pakrist un zaudēt samaņu, nesām viņu uz istabu, no Sommersetas atbrauca feldšeris, bet drīz B. Sloskānu nogādāja Rīgas slimnīcā, kur viņam izglāba dzīvību. No sava ārstēšanās laika viņš mums pastāstīja kādu atgadījumu. Pie galda viņš sēdējis kopā ar kādu sievieti, kurai katru reizi bijis tikai viens jautājums: „Mācītājkungs, vai jūs nezināt, ko dos vakariņās?” Divi cilvēki sēž viens otram pretī, bet cik liela atšķirība starp viņiem! Pēc atgriešanās no slimnīcas viņš vēl dažas dienas pavadīja savā istabiņā un es viņam palīdzēju ar nepieciešamām lietām.

Zināju, ka B. Sloskāns ir liels askēts, bet reiz bija iespēja par to pārliecināties pašam savām acīm. Viņš mani lūdza, lai padodu kaut ko, kas stāv uz skapīša, bet tur ieraudzīju kreklam līdzīgu rupjas drēbes gabalu, kam iekšpusē bija ķēde. Novēroju, ka viņa mocekļa ķermenis bija pārklāts ar brūcēm, tātad viņš bija sevi šaustījis. Es nešaubījos, ka viņš ir svēts, bet tagad biju pilnīgi pārliecināts. Bīskapa miesa – ķermenis vēl bija virs zemes, bet viņa dvēsele jau bija pie Dieva.

Tad atnāca pavēle, ka 8 -9 kleriķiem jādodas uz fronti, bet mēs tikai 15 – 16 bijām, kad devāmies ceļā, tad tomēr pēkšņi atnāca ziņojums, ka pavēle atcelta. Vecāko kursu studentus, arī mani, vēlāk pārcēla uz Rīgu, bet bīskaps Sloskāns devās uz Daugavpili. Devāmies pie arhibīskapa Springoviča ar jautājumu – ko darīt tālāk, viņš nolēma mūs iesvētīt par priesteriem 1943. gada 23. decembrī. Mani pārcēla uz Cēsīm 1944. gada 2. februārī, kur nostrādāju 15 gadus.

 

Ko jums personīgi devis bīskaps Sloskāns?

Vēlāk dzīvē man viņš bija kā garīgais balsts. Sirsnīgs, pazemīgs, vienmēr gatavs palīdzēt. Seminārā kopā vakaros vienmēr lūdzāmies rožukroni, tas palīdzēja veidot morālisko stāju. Ar lūgšanu ir tā – cik tu dosi, tik arī saņemsi.

 

Materiāls sagatavots,

izmantojot prelāta J. Lapkovka sniegto liecību 2000.g. maijā

bīskapa Boļeslava Sloskāna beatifikācijas un kanonizācijas komisijai

un Andra Vasiļevska interviju