Konference 18.04.2018
Kāpēc šodien apstāties pie godināma bīskapa tēla ?
- Vispirms, tāpēc ka šogad svinam Boļeslava Slokāna 125 dzimšanas dienu.
Viņš ir dzimis 1893. gada 31. augustā Tiltgalē, Stirnienes pagastā, Ludzas aprinķī tajā laika Vitebskas guberņā.
Viņā māte, Cecīlija, pēc paša Sloskāna vārdiem, “neprata ne rakstīt, ne lasīt”. Un Sloskāns uzskata, ka viņa māte ir tā kas ar savam dziļām lūgšanām ir viņu stiprinājusī izsūtījumā.
Par savu tēvu Bernardu, kas bija policists, viņš raksta ka viņs bija dziļi katolisks, un vienmēr ir mudinājis cilvēkus iet uz baznīcu.
Pirmo ticības mācību viņš saņēma no savas vecākās māsas. Divus gadus viņš bija pamatskolā Varakļānos, un pēc tam trīs gads Rēzeknē. Pēc tam mācījās Rīgā no 1901 līdz 1907 gadam.
Bīskaps Slokāns bija izcils skolnieks, pirmais pēc atzīmēm, strādīgs, vienkāršs ar miermīlīgu dabu. Viņā skolotāji viņu mīlēja un cienīja. Vīns bija piemērs saviem klases biedriem. Viņš pabeigs savas studijas ar privātskolotāju un pēc tam izteiks savu vēlmi kļūt par priesteri. Viņa tēvs to dzirdot sitīs dūri uz galda, piekrītot tikai tad, ja Boļeslavs būs “labs priesteris”.
Lai varēt iesākt studijas Pēterburgā, viņš mācīsies latīņu valodu pie kāda ebreja aptiekāra, noliekot veiksmīgi latīņu eksāmenus Rīgas. Pēc tam, uzsākot studijas Garīgajā seminārā (1911 gadā) viņš tiks iesvētīts par priesterī 21 janvārī 1917.gadā. Savu primīciju jaunais priesteris svinēs Ludzā 22 aprīli Lieldienu brīvdienās. Šis biogrāfijas atgādinājums mums palīdz labāk saprast Boļeslavā bērnību un viņa saikni ar Latgali un Latvijas kultūru.
- Kapēc šodien esam šeit 18 aprilī, ja vinš ir dzimis 31 augustā?
Tāpēc ka 18. Aprilis ir vina miršanas diena. 1981. gada 18. aprīlī (Lielajā sestdienā) bīskaps Sloskāns dziedājuma Salve Regina laikā tika pēkšņi pārveidots. Viņa seka kļuva mirdzoša un starojoša. Viņš pacēla acis uz debesīm. Aculiecinieki to salīdzina ar Kristus pārveidošanos Tabora kalnā. Skanot dziedājuma pēdējiem vārdiem: “ …post hoc exilium…O Clemens” viņš aizgāja no šīs dzīves.
Šodien varam droši uzskatīt šo nāves dienu par vina piedzimšanu debesis!
To varam teikt tāpēc, ka par bīskspa dvēseli vairs nav jālūdzas, jo Baznīcā viņu atzina par godināmo 2004 gadā. Kā arī tika pierādīta viņa svētuma slava un viņa varonīga tikumiskā dzīve, un kopš tā brīža mēs viņu saucam par godināmo. Oficiāli vēl viņš nav ne beatificēts ne kanoinizēts, bet mūsu sirdīs varam uzskatīt viņu kā svētu. Pietrūkst tikai baznīcas atzīts brīnums.
Tāpēc lūgsimies lai Dievs caur Bīskapa Slokāna aizbildniecību atbildēt mūsu lūgšanām. Ticēsim ka Dieva var izdarīt brīnumus ja dedzīgi lūdzam viņa aizbildniecību lūdzot ar mūsu vistuvāko draugu, – svēto, aizbildniecību. Ir vēl jāpiemin ka 1993. gada 10. oktobrī bīskapa B. Sloskāna mirstīgās atliekas pārveda uz Aglonas bazilikas kriptu. Arhibīskaps Jānis Pujats tur svinēja Svēto Misi kopā ar visiem Latvijas bīskapiem, klātesot oficiāliem Latvijas un Beļģijas valsts pārstāvjiem. Tas bija liels notikums toreiz kā par to liecina daudzas to laiku avīzes, un televīzijas raidījumi.
- Ir vērts acerėties biežāk mūsu ticības lieciniekus lai no viņiem mācītos labāk ticēt un mīlēt Dievu un mūsu tuvā Tapat varam mācīties, kā nezaudēt cerību tad, kad viss aptumšojās mūsu dzīvē! Bīskaps Sloskāns pieder pie Latvijas vis izcilākiem ticības un svētuma lieciniekiem! Mēs viņu nedrīkstam aizmirst! Jo tad ari mēs zaudētu svarīgu mantojumu ne tikai Latgalē bet visā Latvijā! Mums ir vajadzīgipiemēri mūsu jaunākajam paaudzēm un bīskaps Sloskāns ir tāds liecinieks, kas turpina mūs uzrunāt! Apcerēsimies ko viņš teica Latvijas jaunatnei 1933 gadā
“Jaunatne, tu esi pirmā, kas, mani sveikdama, esi sajūsminājusi manu sirdi līdz pašiem tās dziļumiem! Ticīgā jaunatne, tu stāvi uz drošiem pamatiem, un es novēlu tev vislabākās sekmes turpmākajā darbā!
Attīstīdama prātu, tu kuplini savas zināšanas un reizē daiļo arī savu dvēseli, labi izlietodama savas svētās ticības pārdabisko mantu. No tevis ir atkarīga tautas nākotne un tās labklājība.
”Uz tevi, dārgā jaunatne, ar cerību pilnu skatienu raugās vecākā paaudze, kas, neatlaidīgi strādādama pie grūtā valsts darba, ir jau daudz paguvusi veikt. Tā gaida no tevis centīgus un godīgus idejiskus pēcnācējus. Bet, lai tu, dārgā jaunatne, spētu attaisnot uz tevi liktās cerības, ja tagad saskaņo visu savu privāto un sabiedrisko dzīvi ar savām reliģiskām pārliecībām! Mīli savu tautu un zinātni, esi centīga un dedzīga savu svēto pienākumu pildīšanā!
“ Un ka lai neatkārtot viņa vārdus ko viņš teica 1946 gadā: “Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tautai cauri gadu simtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pāri sevi iznīcina, kad tās morāle pagrimst. “
- Pieminēt Sloskānu ir ari veids ka sagatavoties uz Pāvesta vizītes Latvijā,Aglonā 24 septembrī. Francisks nesen 9 aprīli izdeva apustulisku pamudinājumu par svētuma tēmu, izceļot Svētuma ceļu, ko veido Jēzus Kalnu spredikis ! Tas ir labākais veids kā sagatavot pāvesta vizīti ir mums pašiem sekot Kristum.
Francisks raksta “Pastāv vairākas teorijas par to kas ir svētums. Šis teorijas var būt derīgas, bet nekas nespēj mūs vairāk apgaismot kā paša Kristus vārdi. Jēzus ar lielu vienkāršību ir izskaidrojis ko nozīmē būt svētam, un to viņš dzīvoja, mūs mācīja ar kalnu sprediķī izteiktajām svētībām (cf. Mt 5, 3-12 ; Lc 6, 20-23).
- Svētības ir kā kristiešu personības apliecība. Tātad ja kāds no jums jautā : kā lai ķlūst par kristieti? atbilde ir vienkāršā : vajag īstenot svētumu katram pēc sava aicinājuma, to ko Jēzus pasludina kalnu sprediķī.
Caur Kalnu svētībām atklājam mūsu mācītajā vaibstus, (GE 63). Mēs varam teikt, ka bīskaps Sloskāns bīja īsts Kalnu sprediķa atspulgs kā to kādreiz teica Beļģija dzīvojošais Latviešu ārsts Doktors Kārlis Bricis! Viņš liecināja beatifikācijas komisijas priekšā un izcēla bīskapu Sloskānu kā „Kristus Kalna Mācības vēstnesi virs šīs zemes“. Un turpina par Sloskānu ar šādiem vārdiem “Viņš bija svēts cilvēks! Neesmu nekad saticis visā manā mūžā tādu otru cilvēku kā viņu! Viņš sevi atdeva citiem. Dzīvoja nabadzīgi. Vienmēr pozitīvi bez aizspriedumiem uzklausīja otru cilvēku. Atceros bīskapa starojošo skatienu un dziļi labsirdīgās acis”.
- Apstāsimies pie vienas no Kalna svētībām “Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi” (Mt 5,4) un redzēsim ka bīskapa dzīve patiešām bija liecība par cilvēku kurš izstaroja mieru.
Priesteris Paskāls Jerumanis aprakstot bīskapa garīgo tēlu uzsver viņa līdzību ar Jēzu – maigu un pazemīgu sirdi-, Augsto priesteri, uzticīgu un līdzjūtīgu, Labo Ganu, kas atdod savu dzīvību par savām avīm“.
Lizjē pilsētā Francijā, 1933. gadā kāds liecinieks apraksta bīskapa Sloskana tēlu sakot, ka viņa sejas vaibsti „izstaroja mieru, kas iegūts, varonīgi panesot pārbaudījumus“. Tas ir pārdabisks miers, kas raksturīgs vienīgi svētajiem, par kuru runāja šis liecinieks.
Ir daudz liecinieku, kas atceras pārdabisko mieru, kas izstaroja no bīskapa. Viens no tiem liecina Beatifikācijas komisijas priekšā: „Reizēm tiekoties ar Bīskapu Sloskānu, nevarēja neredzēt to mieru izjūtu, kas viņu pavadīja…“
Arī Werenfrīds van Strātens apgalvo, ka bīskaps bija „pazemīgs, draudzīgs, mieru mīlošs…“ Viņš bija lēnprātīgs cilvēks, kas izstaro labestību un mīlestībā ar smaidu vēršas pie cilvēkiem. Viņa sirds maigums izpaudās gan viņa balsī, gan viņa izturēšanās veidā.
Arī seminārā, kā to atceras kapucīnu tēvs Jānis, būdams pasniedzējs viņš vienmēr bija labvēlīgs un sirsnīgs. Jānis Gaspars, kurš kādu laiku bija viņa personīgais sekretārs, stāsta, ka priesteri Sloskānu varētu uzskatīt par mistiķi ar dziļi izkoptu garīgo dzīvi.
Viņam ir bijusas daudz ciešanu dzīvē, un visas tās viņš ir pārvarējis ar dziļu iekšējo mieru un smaidu. Nesatricināmā paļāvība uz Dieva žēlastību, tam deva sirdsmieru, ko tas arī ārēji izstaroja.“
Tas nozīmē, ka bīskaps bija tik dziļi vienots ar Dievu, viņš paļāvās vairāk uz Dievu nekā uz saviem spēkiem, viņš dzīvoja kalna svētību gara, tajā pazemībā, kas pievelk Dieva žēlastību. Šī lieciba mums liek labāk saprast ka bīskapā miermīlīgums un lēnprātīgums ir pārdabiski, tie nāk no Dieva. Bīskaps bija dziļi vienots ar Dievu, un viņa gars tādejādi bija Dieva stiprināts. Viņš paļāvās uz Dievu un ne uz saviem spēkiem un dzīvoja pirmo Kalna svētību, kas runa par gara pazemību, kas pievelk Dieva žēlastību, garā. Jo vairāk bīskaps bija izjutis savu nevarību daudzajās ciešanās, jo vairāk viņa sirds atvērās Dievam, un gaidīja visu no Viņa.
Šī lēnprātība un miermīlība bija viņa garīgajos padomos, lai problēmas vienmēr risinātu miermīlīgā veidā. Viņš bija miera un vienotības veicinātājs. Viņš uzver, ka viņam sirds sāp, ka tautieši paši sevi iznīcina viens otro apkarodami.
Viņs izsaka savas bažas sabiedribas sašķelšanas priekšā, ko veicina savstarpējais naids starp politiskajām partijam. Arī nemitīgā rīvēšanas starp baltiešiem un latgaliešiem tika negatīvi vērtēta.
Bīskaps Sloskāns liek saprast, ka sabiedriskajā dzīve ir vienmēr jāmeklē kopīgais labums. Ka Baznīcā pašiem garīdzniekiem jābut par lēnprātības un miermīlības piemēriem, lai būtu uzticīgi Jēzus vārdiem. Viņš ari lūdz, lai starp latvijas biskapiem nerastos nekādas domstarpībās bet valdītu viena sirds un viena dvēselē.
Bīskaps atgādina, ka strīdos bieži vien meklējam savu taisnību par katru cenu un uz citiem grūžam vainu.
Viņš kādam priesterim iesaka miera atgūšanas ceļu: „Cik būtu labi, ja jūs varētu atrast mierīgas dažas stundas un Dieva priekšā lai pārdomātu radušos situāciju“.
Pats viņš ludzās, lai vienotība un miers valdītu starp latviešiem. Viņš bija sapratis, ka pastāv savstarpējie ievainojumi, ko tikai Dievs var ārstēt: „Lūdzos par saprašanos un vienprātību latviešu vidū“.
Bīskaps ļoti izjuta vienotības nepieciešamību starp kristīgajām konfesijām. Viņš uzver, ka Jēzus ir lūdzis savu Tēvu, lai tie, kas Viņam tic būt vienoti.
„Sašķelšanās starp konfesijām ir Kristus mistiskās miesas sašķelšana, kas ir sapīgāka par Jēzus drēbju saplēšanu. Mēs esam dzīves būtnes un mums ir jāizjūt šo saplēšanu… Un mēs, kas esam viens Kristū, esam vienoti viņa ciešanā un sāpēs un arī viņa vēlmē pēc vienotības“.
Bīskaps liek saprast, ka Viņš upurē sevi par kristiešu vienotību. Viņa rūpes par Baznīcas vienotību mums liek saprast, viņa vienotības ar Kristu dziļumu. Viņs juta Jēzum līdzi. Viņs bija izpratis, ka Jēzus bija mūsu miers, ceļš uz mieru baznīcā, uz mieru starp dažām kristīgajām konfesijām, uz mieru starp cilvēkiem sabiedrībā.
Viņa vienotība ar Kristu viņu patiešām līdzināja lēnprātīgam un miermīlīgajam Jēzum, kas nepazīst atriebību un dzīvo piedošanas garā.
Kādam kristietiem, kurš iedomājies atriebties Dieva vārdā, viņš raksta atgādinot Jēzus vārdus: „Piedot viņiem, jo viņi nezina, ko dara“.
Nākošiem priesteriem viņš sprediķo par Kristus doto mieru un atsaucas uz Kalnu macību par apsolīto svētlaimi miermīlīgiem un lēnprātīgajiem. Bīskaps izprot mieru, kā kaut ko, pēc kā mums ir jācenšās, lai būtu pilnīgi: „Mierā pastāv mūsu pilnība. Ja ir miers ar Dievu un ar tuvākajiem, tad Dievs ir ar mums“.
Bīskaps pasvītro, ka miers ir Dieva dāvana: “Miers ir no Dieva. Dievs ir miera devējs, un bez Dieva nevar būt miera”. Un piebilst ka „tikai miera Dievs var dāvāt sadarbību. Ja mums ir nesaskaņas, jāsteidzas pie miera Dieva„. Liek sparast, ka mūsu dvēseles stāvoklis ir atkarīgs no mūsu tuvuma ar Dievu: “Tikko sajūtam, ka esam tālāk no Jēzus vai Jēzus no mums, tā nemiers iestājas sirdī”.
- Vēl vēlos izcelt vēl kādu bīskapā garīguma aspektu kas ir tik svarīgs lai viņu labāk sparasu, viņa sasistību ar mazo Tērerēzi. Ir nenoliedzami, ka starp godināmo bīskapu un Francijas svēto karmelītu mūķeni pastāv garīga saikne, ko ir vērst izcelt.
- gada augustā Bīskaps atradās svētceļojumā Liziē (Lisieux) pilsētā Francijā pie Svētās Terēzes kapa. Kāpēc?
Viņš pats mums to atklāj uzrunā karmelītu mūķenēm:
„Vislielākie svētki man ir būt šeit Liziē“.
Boļeslavs Sloskāns to biji vēlējies no visas sirds: „Apcietinājuma gados, es bieži vēlējos būt Liziē, bet no cilvēcīgās puses tas man likās neiespējams. Tikai pateicoties īpašai Dieva providencei, ka es šodien atrodos šeit. Un manu prieku vēl papildina tas, ka es piepildu Svētā Tēva vēlēšanos. Kad es atstāju Romu, lai ceļotu uz Franciju, Pāvests man teica: „Jūs lūgsaties par mani Lurdā un Liziē.“ Un skatoties dievbijīgi ar lielu pateicību uz svētas Terēzes attēlu, kas atradas viņa priekšā, piebilda: „Svētā Terēze, ir manas veselības noslēpums. Es esmu Liziē, lai lūgtos Svētā Tēva nodomā un arī par Krieviju, viņa tēvišķīgās sirds iemīļoto meitu, šobrīd vissslimāko un viss izmocītāko “. Svētais Tēvs mans lūdza, lai es visur aicinu lūgties dievbijīgas dvēseles, lai drīz izbeigtos Krievijas ciešanas, un vēl viņš man lūdza, lai es stāstītu par Krievijas nelaimēm, ko pietiekoši neizprot… Es īpaši gaidu, kad Liziē varēšu to lūgt Svētai Terēzei, kurai Baznīca īpaša veidā ir uzticējusi šo smago misiju.“
Bīskaps Sloskāns vēl piebilda, ka viņam ir arī personīgs iemesls atrastiēs Lizjē: „Ar Terēzīti pirmoreizi es iepazinos ļoti sen, kad manās rokās nonāca viņas dzīves aparaksts poļu valodā. Bet man ir pazemīgi jāatzīstas, ka tajā laikā es viņu nesapratu. Es devu priekšrocību svētā Pāvila vai Svetā Franciska Ksaviera dzīvei. Man bija jāiziet caur ciešanām, lai es labāk aptvērtu viņas tikumu varonību un viņas mācības spēku. Tas bija izolātorā, 1931. gadā Turukanskā, Sibīrijā, kad es saņēmu Kādas dvseles stāstu 1910. gada franču izdevumu. Atvēru grāmatu un ja no pirmajām lappusēm, sāka birt asaras… Un kad grāmatu biju pabeidzis, iesaucos: „Soror mea carissima, mana ļoti dārgā māsa!“ Es viņu vairs tikai tā varēju saukt! Kopš tā brīža vairs nebiju viens. Tā iemīļotā debesu māsa mani uzturēja pārbaudījuma. Pat viņu neredzot, es viņu vienmēr jutu viņas klātbūtni, viņas labvēlīgais iespaids mani stiprināja. Es baroju manu dvēseli ar viņas vārdiem, iemācījos no galvas viņas Uzupurēšanās aktu Žēlsirdīgai mīlestībai un bieži to atkārtoju. Pateicoties šai grāmatai es no jauna apguvu franču valodu, kuras kadreiz iemācītos pamatus biju aizmirsis. Es viņu ļoti mīlu, manu Māsu svēto Terēzi! Soror mea! Viņa man ir dāvājusi daudzas žēlastības, un varu teikt nepārspīlējot, ka es izjūtu viņas nemitīgo palīdzību. Viņa man ir palīdzējusi saprast garīgās bērnības karalisko ceļu un ielikusi manī vēlmi sekot viņai visu manu dzīvi. Es patiešam paļaujos uz viņu kā bērns. Jau kopš kāda laika, pie manis ir vienmēr klēt Svētas Terēzes relikvija un vairākas reizes dienā, īpaši vissmagākajās stundās, to piespiežu pie manas sirds. Pateicoties vēl daudzām citām zīmēm, izjūtu, ka mana vienotība ar Svēto nav virspusēja, bet tā balstās uz mūsu Kungu. Es vēlos būt viņas priesteris, aizņemties no viņas viņas priesteriskos tikumus, viņa, kas tā vēlējās būt par priesteri. Ceru, ka viņa pieņem šo vēlmi, ko izsaka kāds priesteris, kāds nabadzīgs bīskaps, kas vēlas būt par upuri Ticības dēļ.“
Šie vārdi dziļi iespiedās visu klausītāju sirdīs un tos aizkustināja: „No viņa vārdiem izskanēja tāda vienkāršība, tāds pārdabiskums, ka klausītāji nezināja ko varāk apbrīnot vai viņa varonību pārbaudījuma laikā, vai Kunga labestību, kas dot nepieciešamo žēlastību, lai izturētu cīņu.“ Bīskaps ar lielu dievbijību apciemoja visu klosteri, iegrimstot dziļā lūgšanā katrā vietā, kas īpašā veidā bija saistīta ar Terēzi. Viņš nometās ceļos Uzupurēšanās akta rakstītā teksta priekšā un atjaunoja savu uzupurēšanās aktu Zēlsirdīgajai mīlestībai. Lai labāk saprastu, ko nozīme bīskapa persona tā laika baznīcai un kāda svētuma slava viņu pavadīja viņa ceļojuma laikā, ir jāpiebilst, ka vietējais Bajē un Liziē bīskaps Pikārs viņu apciemoja un izteica lielu apbrīnu par viņa pārdzīvoto Staļina gulagos.
Bieži vien mēs arī šodien neapzinamies, kāds izcils cilveks ir dzīvojis starp mums un kautrējamies runāt par viņu un stāstīt kādus lielus darbus Dievs caur viņu ir darījis. Neviens jau nav pravietis savā zemē! Viņš bija kļuvis pazīstams par savu iestāšānos Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas labā, lai brīvā pasaule neaizmirstu tās tautas, kas bija zem komunisma jūga, lai neaizmirstu klusumā cietošo baznīcu. Viņs iedvesmoja Tēvu Werenfridu van Stratenu ar Kirche in not organizāciju palīdzēt baznīcai, kas atradās aiz dzelzs aizskara.
Pats šīs palīdzības organizācijas dibinātājs atzīstas, ka ir uzticējis Bīskapa Sloskāna garīgai aizbildniecībai savu organizāciju. Bīskaps Sloskāns mīlēja visus cilvēkus un par savu izcelsmi viņš nekad nekaunējās.
Bīskaps Sloskāns bija latvietis, latgales bērns, atvērts unversālai dimensijai, kas raksturo cilvēkus ar patiesu mīlestību. Viņa sirds bija spējīga mīlēt ar Dieva mīlestību un tāpēc viņš nekad neaizmirsa arī Baltkrieviju, savu diecēzi, par kuru viņš visu mūžu lūdzās un upurējās. Ir jāatceras, ka 1941. gadā vinš vēlējas atgriesties Baltkrievijā kristīgā pienākumu dēļ. Viņs mīlēja netikai Baltkrieviju, bet visas toreizējās Padomju Savienības tautas, par kuram raudot viņš lūdzās Liziē. Kā to apraksta tā laika klausītāji: “Pēc mises viņš uzkāpa uz kanceles un aizkustināta pūļa priekšā izklāstīja drausmīgo postu, kas valda Padomju Savienībā, un cik nepieciešami ir Eiropai, visai civilizacijai un visai pasaulei, aizstāvēties ar dedzīgām lūgšanām no boļševiku posta.“
Tas šodien jaunās paaudzes cilvēkiem var likties pārspīlēti, taču ir nenoliedzami, ka tas atbilst gan rietumu, gan arī pašas Krievijas vēsturnieku vērtējumiem: visslielākā kristiešu vajāšana pec romiešu laika vajāšanas, ir notikusi Padomju varas laikā..
Vēl jāatgādina, ka Terēze no Liziē īpašā veidā vieno bīskapu Sloskānu ar Baltkrieviju. Minskas Arhibīskapas Kondrusēvičš Liziē bazilikā 1998. gadā saka:
“Tā nav nejaušība, šorīt esmu šeit. Bet kapēc esmu šeit, pie tevis, mana māsa Terēze, Krievijas aizstāve un Misiju aizbildne? Bez šaubām tas ir, lai sekotu tev ar atjaunotu kvēli, kā daudz vieriešu un sieviešu Krievijā to ir darījuši grūtajos brīžos. Es atrodos šeit tieši seždesmit piecus gadus vēlāk pēc Bīskapa Sloskana, mana ļoti godājamā priekšteča Minskā, kur kļūvu par bīskapu pirms desmit gadiem. Kā lai neredzētu tavu un Dieva roku tādā sakritībā?“
Viņš tāpat kā arhibīskaps Sloskāns sauc viņu par savu māsu. Tāpat viņš uzsver to, kā Terēze ir palīdzējusi ticības vajāšanas laikā. Tapat viņš, nāk šeit pateikties un pasvītro, ka tā nav nejaušība. Terēze vieno abus bīskapus. Tas vēlreiz apstripina, cik svarīgi ir ņemt vēra no garīgas puses Terezes tēlu, lai saprastu godināmo bīskapu Sloskānu.
Atgriežoties Rīgā, bīskaps Sloskāns, būdams garīgais tēvs, sāk mācīt savus garīgos bērnus pēc Terēzes garīgās dzīves mācības. 1936. gadā viņš rakstot Liziē karmela priorei uzver, ka semināra kapelā atrodas Svēta Akvīnas Toma un Terēzes no Liziē altāri, uz kura ir attēls, ko viņš šadi apraksta: „Svētā meklē Svētajos rakstos savu ceļu un aicinājumu, atrodot tur savu garīgās bērnības taku un savu aicinājumu būt par mīlestība Baznīcas sirdī.
Pilnīgi iegrimusi šajos divos noslēpumos, viņas skats un izteiksme izstaro gan viņas bērnišķīgo nevaiīgumu, gan dziļas emocijas, kas kā asarās aizmiglo viņas acis. Šī bilde ir tik dzīva, ka visiem patīk.“ Bīskaps bieži runāja par Terēzi savās garīgajās konferenzēs, kā par to liecināja Monsiņjors Juliāns Začests Beatifikācijās komisijas priekšā un arī māsa Terezita Marija.
Arī priesteris Miķelis Lizdiķis liecina, ka:„Bīskaps Sloskāns cienīja svētos un īpaši svēto Terēzi no Liziē, kura vēlējās būt pazemīga un nenozīmīga, sekot Jēzum, iet pa Dieva un tuvākmīlestības pilnības taku.“ Cik tas ir nozīmīgi, ka Bīskaps Sloskāns 1950. gada 1. janvārī nodibina „garīgo karmela“ klosteri Krievijas nodomā. Tajā ir dažas beļģijas māsas, kuras būdamas Beļģijā, sava sirdi ir garīgi vienotas ar Padomju Savienību un tātad arī ar Latviju. Ir vēl jāuzsver, ka Bīskaps Sloskāns rūpējas, lai tiktu pārtulkota latviešu valodā Terēzes gramata Terēzes no Berna Jēzus dvēseles stāsts. Kas piepildās 1956. gadā. Tas ir liels notikums, ko pats bīskaps ievada ar šadiem vārdiem Kādas Dveseles stāsta ievadā: „Ar Kādas dvēseles stāstu jums, cienījamajiem latviešu lasītājiem, tiek nodota jauna grāmata, kurai līdzīgu, laikam, būs grūti atrast visā līdzšinējā latviešu literatūrā… Šo grāmatu lasa teologi… Dievbijīgie cilvēki Kādas dvēseles stāstā smeļas jaunu ierosmi reliģiozās dzīves izkopšanai. Vienkārša ticīga tauta to lasa ar godbijību un sajūsmu. Tas ir mīlš viesis kristīgo ģimeņu pavardos…“ Bīskaps tiešam bija sapratis šīs grāmatas būtisko mācību. Viņš rakstīdams par to, to nosauc par Mīlestības himnu: „.No paša sākuma līdz pēdējai rindiņai tā runā par mīlestību, par mīlestību vien… “
Bīskaps Sloskāns garā ievadvārdā mums atstāj kodolīgu Terezās mācības kopsavilkumu, to nosaucot par garīgās bērnību taku: tā ir atdošanās, paļāvības un mīlestības taka. Bīskaps lasot Terēzes grāmatu, arvien labāk saprata, ka kristietim ir jāatbrīvojās no lepnās pašapziņas, ka pats ar saviem spēkiem varētu sasniegt mūžīgo dzīvi, harmoniju ar sevi, ar citiem un ar Dievu. Cilvēkam ir jāpieņem, ka viņš ir bērns, ka vikas ir aicināts dzīvot pilnīgā paļāvība uz Dievu. Bīskaps uzsver, ka Terēza rāda ceļu mazām dvēselēm, kā sekot Kristum un nekrist izmisumā savas niecības dēļ. Tiem, kas atrodās tālu no Dieva, kas neredz vairs cerību, Terēze dod jaunus spēkus, lai saprastu, ka neviens nav atgrūsts no Dieva, ja iet pa mīlestības taku, kas vieno cilvēku ar mūžīgo Mīlestību.
Jānis Pāvils II 1997. gada 19. oktobrī pasludināja Terēzi no Bērna Jēzus par „Baznīcas doktori“, norādot ar to, ka viņas garīgā mācība ir pamatota un atbilstoša Svētajiem Rakstiem un ticībai. “Terēze“- raksta Pāvests – „sniedz nobriedušas kristīgās garīgas dzīves sintēzi, apvieno teoloģiju ar garīgo dzīvi…
Viņa liek atspīdēt mūsu laikmetā Evanģēlija pievilcībai, viņas misija bija darīt pazīstamu un mīletu Baznīcu, Kristus mistisko ķermeni, viņa palīdzēja dziedināt devēseles no jansenisma stingrības un bailēm, kas lika uzsvaru uz Dieva taisnīgumu un nevis uz viņa dievišķīgo žēlsirdību.“
Pateicoties Bīskapam Sloskānam viņas mācība sasniedza arī Latviju. Jau tikai par to vien mums būtu viņam jāpateicas. Cik daudzas paaudzes tieši ticības vajašanas laikā, pateicoties viņam, ir atradušas spēku un gaismu sekot Kristum vai arī atgriesties pec nomaldīšanās.
Tieši tagad Bīskapa Sloskāna garīgais tēls mums ir vajadzīgs, lai saprastu, ka kristietības pamatā ir mīlestības un piedošanas gars, ka sabiedrībai, kas vēlas cilvēcīgi attīstīties, tas ir jādara vadoties pēc mīlestības principa un nevis pēc izdevīguma principa, kas padara cilvēkus par vilkiem vienam pret otru un kas vadās pēc personīgām interesēm. Bīskaps parāda arī ceļu uz mīlestības ekumēnismu, kas spēj vienot cilvēkus.
Bīskapu varam nosaukt par tiltu cēlēju. Un īpaši šodien tādi tilti ir īpaši nepieciešami: starp reliģijām, starp kristīgajām konfesijām, starp dažādi domājošiem cilvēkiem, starp tautām, starp apspiedējiem un apspiestajiem, starp bagātiem un nabagiem, starp stipriem un vājiem, starp jauniem un veciem, starp veseliem un slimiem. Godināmais Sloskāns var būt kā simbols, kas vairāk nekā nekad, ir vajadzīgs, lai dotu jaunajām paudzēm augstus dzīves ideālus pēc kuriem censties. Citādi augstāka un pēdēja vērtība var kļūt ekonomija ar visvareno Svēto Tirgu, kas upurē cilvēku uz biznesa altāra, padarot to par numuru, kuru neredzamas ķēdes tur nebrīves jūgā.
- Noslēgums, ir vēl jāuzsver ka šogad kad svinam Latvijas 100 gadu neatkarības pasludināšanas dienu pieminēt godinamo Boleslavu Sloskānu nozīme acerēties vēstures notikumus pavadot Bīskapu Sloskanu caur Latvijas vēsturi, Padomju savinības vesturi. Eiropas vēsturi.
Mēģināsim paskatīties uz Latviju ar Biskapa Sloskāna redzējumu! Jo tas varēs mums palidzēt pareizi lasīt mūsu vēsturi, un atīrit mūsu pašu redzējumu par mūsu Latviju! Tadejādi sapratīsim labāk kadā virzienā mums ir jāiet nākotnē un jacer Latviju! Kā to uzsvēra kardināls Gotfrīds Daniēlss, bijušais Briseles arhibīskaps, Eiropas sinodē 1999.gadā : ‘Lai spētu nodot tālāk jaunajai paaudzei reliģiskās vērtības – tādas kā ticību, kā dialogu ar Dievu, sakramentālās, liturģiskās dzīves pieredzi – ir jāņem vērā ne tikai baznīcas iekšējā dzīve, bet arī viss kultūras vērtību kopkonteksts. Vērtību tālāk nodošana patlaban notiek ļoti smagnēji. Tas var notikt tikai caur tādu liecību, ko dod entuziasms, kas savu pamatu, cēloni atrod lūgšanā un personiskā dzīves pieredzē no šīm vērtībām. Īpašā veidā dzīvojot nabadzīgi starp nabagiem.’
Bīskaps Sloskāns ar savu dzīvi ir priekšzīmīgā veidā šos trīs nosacījumus izpildījis. Viņš dzīvoja kopā ar visiem atstumtajiem koncentrācijas nometnē Solovkos un Sibīrijā…
Viņš arī bija pastāvīgas lūgšanas cilvēks un liecināja par ticību, praktizējot kristīgos pamattikumus. Kardināls Daniēlss, runājot Eiropas sinodē par evaņģelizāciju, saka: ‘Eiropā mēs sastopamies ar evaņģelizācijas krīzi un arī ar sabiedrības pretošanos tai, kā arī ar sakramentālās dzīves mazināšanos. Izzūd skatiens uz debesīm un arī uz Kristus noslēpumiem –uz Kristu kā Atpestītāju un kā Glābēju.
Tāpat Rietumpasaulē sastopamies ar liturģiskā noslēpuma jēgas zaudēšanu.’ Analizējot bīskapa Sloskāna garīgumu, mēs redzam, ka viņa dzīvē mēs varam atrast atbildi šai krīzei. Visgrūtākos apcietinājuma brīžos un nāves priekšā viņš ir meditējis Kristus nāves noslēpumus. Svinot Euharistiju ar dziļu dievbijību, pavadot ilgā adorācijā Svētā Sakramenta priekšā, viņš ir liecinājis par savu dziļo ticību šim noslēpumam. Dzīves centrā viņam bija Kristus, Dieva dēls, mūsu Atpestītājs. Tā viņš savā dzīvē bija arī mūsu apustulis .
‘Kad ticība Dievam pazūd’, saka kardināls Daniēlss, ‘tad arī sakramentu dzīves, jo īpaši kā grēksūdzes sakramenta, praktizēšana –, kļūst arvien problemātiskāka’. Sibīrijā bieži vien aiz režģu durvīm , kas bija kļuvušas kā biktskrēsla durvis, ieslodzītais Sloskāns pieņēma grēksūdzes arī no saviem līdzizsūtītiem priesteriem un citiem kristiešiem. Tāpat arī aiz Kezersbergas klostera mūriem kā svēts bīskaps viņš pats gāja pie grēksūdzes katru nedēļu. Arī šādā aspektā bīskaps Sloskāns mums varētu būt kā iedvesmojošs piemērs. Van Kalsters uzsver, ka viņš, ‘kas bija Dieva liecinieks starp bezdievjiem Padomju Savienībā, mums māca izdzīvot ticību starp visdažādākām ideoloģijām, kas pasaulē aktīvi cīnās pret kristietību. Vai tas būtu marksisma teorētiskais matreālisms vai patērētājsabiedrības praktiskais materiālisms. Viņš vienmēr bija kā piemērs, uzticīgs un nesalaužams piemērs.
Viņa biogrāfija apliecina to, ka arī Rietumu kristietim, kas nemitīgi atrodas plurālistiskās ideoloģijas relatīvisma priekšā, tomēr arī ir iespējams palikt uzticīgam.’ Ka arī šajā kontekstā var palikt uzticīgs un pārliecinošs savos kristīgos uzskatos. Rietumeiropas sekularizācijas kontekstā, ar kuru šodien saskaramies arī Latvijā, bīskapa Sloskāna piemērs joprojāmm ir ļoti aktuāls. Viņš bija cilvēks, kas bija spējīgs palikt uzticīgs savām vērtībām bez jebkāda veida fanātisma. Svētību gars, kas viņu raksturo, radīja iespēju respekta pilnam dialogam ar citādi domājošiem, lūdzot viņus nekad neapslāpēt jautājumu par patiesību. Jautājumam, ko Pilāts uzstāda Jēzum : ‘Kas ir patiesība ?’ un ko ļoti daudzi uzdod arī mūsu postmodernā laikmetā, bīskaps Sloskāns sniedz savu atbildi – ‘klusā sadegšana un iekrišana zemē’.