Upuris par brāļiem

Pāvests Jānis Pāvils II savā vēstulē, pasludinot Eiharistijas gadu, raksta: „Mūsu acu priekšā ir svēto paraugs, kuri Eiharistijā ir atraduši stiprinājumu savam ceļam uz pilnību. Cik daudz reižu viņi aizkustinājumā lējuši asaras, piedzīvojot šo dižo Noslēpumu, pavadījuši neaprakstāmas laulāto prieka stundas Altāra Sakramenta priekšā!“ Lasot šos vārdus, nāk prātā doma par bīskapu Boļeslavu Sloskānu.

2004. gada 20. decembrī oficiāli, ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludinātu dekrētu Decretum super heroicitate virtutum, tika atzīta Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, un turpmāk viņu varēs saukt par Godināmo. Tikumu varonības atzīšana nozīmē, ka Baznīca novērtē Dieva kalpa Boļeslava Sloskāna dzīves izcilību un uzskata to par atdarināšanas vērtu. Varam izcelt tieši bīskapa Sloskāna Euharistisko dievbijību un, skatoties uz viņu, labāk saprast Eiharistijas noslēpumu, to mīlēt un paši kļūt par Eiharistijas cilvēkiem.

Pāvestam Pijam XI visdārgākais un vērtīgākais biķeris pasaulē ir bijis tas, ko viņam 1933. gadā dāvinājis bīskaps Sloskāns. Viņš pats to bija izveidojis no maizes, lai ieslodzījumā, guļot uz lāvas, uz savām krūtīm celebrētu Svēto Misi. Pāvests Pijs XI, saņemot šo dārgo dāvanu, savas rokas uzlika uz bīskapa krūtīm, sakot, ka šis ir visdārgākais altāris pasaulē. Mīlestība, ko bīskaps Sloskāns ielika Mises svinēšanā, liecināja par dziļo Euharistisko mīlestību, kas sakņojās viņa visdziļākajā būtībā, viņa krūtīs, viņa sirdī. Pāvestam bija taisnība, jo bīskapa Sloskāna sirds bija vērtīgāka par jebkuru marmora altāri, un biķera vērtība nepastāv zeltā, bet sirdī, kas upurē Svēto Misi. Nevaram palikt neaizkustināti par pāvesta Pija atzinību un neizjust apbrīnu, domājot par bīskapa Sloskāna Euharistisko dievbijību un pasaules izrādīto cieņu pret mūsu Latvijas bīskapu. Šajā Eiharistijas gadā ņemsim viņu par piemēru un sekosim viņam, lai arvien vairāk mīlētu Eiharistijas noslēpumu. No viņa varam mācīties, ka vislielākais labums virs šīs zemes ir Kristus Miesa un Asinis, kas palīdz ikdienas dzīvē nest mūsu krustu. Lūk, bīskapa vārdi izsūtījumā, kas liecina par viņa Euharistisko degsmi: „Es skrāpēju ledu no viena mūsu loga, kas atradās saules pusē, bieži pakāpos uz viena lāvas dēļa un, ne bez skumjām, skatījos uz mūsu baznīcas torņiem. Kā gan es tad būtu gribējis kļūt par putnu, lai varētu aizlidot un pieņemt baznīcā Svēto Komūniju. Tā mani būtu stiprinājusi, un dzīve nebūtu bijusi tik grūta.”

Pēc izsūtījuma gan Latvijā, gan Beļģijā visi, kas piedalījās Godināmā bīskapa Sloskāna Svētajā Misē, izjuta dziļu garīgu pārdzīvojumu. Daudzi liecinieki stāsta par mīlestību, dievbijību un svētumu, ar kādu mūsu bīskaps ir celebrējis Svēto Misi, kas bija katras dienas svarīgākais notikums. Bīskaps mums palīdz saprast, ka Mise ir svēts noslēpums, kas mūs vieno ar Kristus mīlestību, kurā Viņš sevi ir atdevis par mums. Dzīves beigās klostermāsa Agnese, kura bīskapu aprūpēja veco priesteru pansionātā, liecina: „Konsekrācijas brīdī bīskaps bija aizkustināts līdz asarām, kas tecēja pār viņa vaigiem, un viņa lūpas dvesa vaidus…”. Bīskaps Sloskāns dzīvoja no Eiharistijas, ilgi lūdzās klusumā, izstādīta Vissvētākā Sakramenta priekšā, iegrimis dziļā kontemplācijā, garīgi paliekot Jēzus sirdī, kā apustulis Jānis, būdams vienots ar Kristu, izpildot Kristus aicinājumu „palieciet manī un es jūsos” (Jņ 15,4). Bīskapa Sloskāna Euharististiskā kontemplācija ir piemērs tam, uz ko pāvests mūs aicina: „Lai šajā gadā draudzes un reliģiskās kopienas veltās Euharistiskajai pielūgsmei ārpus Svētās Mises! Ceļos nometušies, ilgi kavēsimies Eiharistijā klātesošā Jēzus priekšā, ar savu ticību un mīlestību gandarot par paviršību, nolaidību un apvainojumiem, ar kādiem daudzviet pasaulē jāsastopas mūsu Pestītājam.” (17).

Bīskaps Sloskāns arvien vairāk īstenoja savā dzīvē Euharistisko noslēpumu, pats kļuva upuris par brāļiem, atdodot savu dzīvi par savu ganāmpulku gan Baltkrievijā: Minskas – Mogiļevas bīskapijā, gan izsūtījumā – Solovku salās un Sibīrijā, gan Latvijā un trimdā – Beļģijā, dzīvojot pēc Kristus vārdiem: „Nav lielākas mīlestības kā atdot savu dzīvību par saviem tuvākiem”, izpildot 1926. gadā izvēlēto bīskapa devīzi „Hostia pro fratribus – Upuris par brāļiem”. Nevar nepieminēt Briseles arhibīskapa Daniela teiktos vārdus bēru svētrunā: „Dārgais līdzbrāli, lūk, jūs kā sv. Polikarps esat daudzu ciešanu un vajāšanu žēlastību pārveidots Eiharistijas maizē (Hostia pro fratribus).”

Dārgie Kristum ticīgie, ar bīskapa Sloskāna atzīšanu par Godināmo, mēs varam droši skatīties uz viņu kā uz īstu Kristus liecinieku, kas mūs māca un mudina arvien vairāk kļūt par Dieva mīlestības gaismas lieciniekiem, atklājot visiem, ka Dievs ir mīlestība tiem, kuri mīl un pazīst Viņu. Lūgsim Dievu, lai bīskaps Sloskāns tiktu paaugstināts uz altāra par Svētīgu un Svētu, apstiprinot ar brīnumiem viņa svētuma slavu un dzīves izcilumu, kā to paredz Katoļu Baznīcas kārtība. Turpināsim iedziļināties Godināmā Boļeslava Sloskāna dzīvē, lai labāk izprastu Evaņģēlija mācību un dzīvotu Eiharistijas garā. Bīskaps ir skaists Kristus tēls, kurš izprata kristīgās ticības būtiskos noslēpumus un no debesīm palīdz katram no mums kļūt par Dieva godības atspulgu, lai pasaule ticētu un tiktu glābta no ļaunuma. Laicīgam cilvēkam būtiskais ir neredzams, bet tas, kurš meklē patiesību un ir izjutis sevī ilgas pēc bezgalības, redzēs bīskapa acīs, viņa vārdos, viņa dzīvē, varēs izjust apustuļa Pāvila teikto: „Ne es vairs nedzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” Bīskaps Sloskāns pamodinās katrā no mums ilgas pēc Dieva un palīdzēs visu skatīt pārdabiskā gaismā un izvēlēties mūsu dzīvē vienīgo pareizo virzienu ”Debesis”.

Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis

Mana svētceļojuma mērķis uz Romu, uz Vatikānu bija piedalīties 20. decembrī svinīgā pasākumā, kura laikā pāvests Jānis Pāvils II ar dekrētu atzina latviešu bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonību.

Varbūt Latvijas sabiedrībai Boļeslavs Sloskāns nav tik ļoti pazīstama personība, bet gribu sacīt, ka 1933. gadā kad Boļeslavs Sloskāns atgriezās no piecu ar pus gadu ieslodzījuma, kad viņš nevainīgs cieta Sibīrijā, viņu sagaidīja tauta ar milzīgu sajūsmu. Gan vienkāršā tauta, gan Saeimas deputāti, gan studenti.

Man šķiet, ka bīskapa Boļeslava Sloskāna personība daudziem patiesības meklētājiem būs patiesas iedvesmas avots, lai paliktu uzticīgi Dievam un labajam, ne tikai tad, kad tas ir samērā viegli, bet arī tad, kad tas ir ļoti grūti, kad ir jāpārvar citu neizpratne, pazemojumi, nicinājumi. Bīskaps Sloskāns kā latvietis daudzus varēs iedvesmot un stiprināt ar savu dzīves izcilo paraugu. Viņš, vēl būdams apcietinājumā rakstīja vēstuli saviem vecākiem, lai viņi pārāk nepārdzīvo par viņu, viņš ir piedevis visiem pāridarītājiem un viņš apgalvo, ka to, ko viņš ir saņēmis cietumā pirmo piecu mēnešu laikā – tādu savas garīgās dzīves attīstību un izaugsmi – viņš nav piedzīvojis nekad agrāk. Tātad, tam, kas mīl Dievu pat tādas ciešanas un sāpes, ko netaisnīgi viņam sagādā cilvēki, nāk par labu. Latvijā viņš atgriezās apgarots un garā stiprs.

No Silvijas Krivtežas (Vatikāna radio)

intervijas ar Liepājas bīskapu Vilhelmu Lapeli