Par Boļeslava Sloskāna beatifikācijas procesu

21. decembra raidījumā runājām par kandidātu uz altāra godu bīskapa Boļeslava Sloskāna personību, garīgo tēlu. Viņa beatifikācijas process jau tuvojas noslēgumam. Pašlaik tiek sagatavoti materiāli, kas attiecas uz brīnumu, tas nozīmē, ka speciāla komisija izvērtē ar viņa starpniecību veiktā brīnuma autentiskumu. Kas ir beatifikācijas process un kā tas notiek? Konkrēti par bīskapa Boļeslava Sloskāna beatifikācijas procesu vairāk stāsta priesteris Andris Marija Jerumanis:

„1981. gada 18. aprīlī, Lielajā sestdienā,  bīskaps Sloskāns mirst kā Dieva žēlsirdības liecinieks. Dziedājuma Salve Regina laikā viņa seja pēkšņi tika it kā pārveidota. Tā kļuva kā apgaismota, mirdzoša un starojoša. Viņš pacēla acis uz debesīm. Aculiecinieki to salīdzina ar Kristus pārveidošanos Tabora kalnā. Pie pēdējiem dziedājuma vārdiem: “…post hoc exilium…O Clemens” viņš aizgāja no šīs dzīves.”

1993. gada 10. oktobrī bīskapa Boļeslava Sloskāna mirstīgās atliekas pārveda uz Aglonas bazilikas kriptu. Arhibīskaps Jānis Pujats tur svinēja Svēto Misi kopā ar visiem Latvijas bīskapiem un klātesot oficiāliem Latvijas un Beļģijas valstu pārstāvjiem.
1994. gadā bīskapa Sloskāna Fonds lūdz Beļģijas arhibīskapu kardinālu Daniēlsu atzīt Fondu kā prasītāju, tas ir, pilnvarotu lūdzēju bīskapa Sloskāna beatifikācijā. Notiek vairāku gadu vēstuļu apmaiņa ar Rīgas arhibīskapu J.Pujatu, lai noskaidrotu, kas uzņemsies beatifikācijas procesa norisi.
1995. gada 23. aprīlī Beļģijas Bīskapu Konference piekrīt iesākt bīskapa Boļeslava Sloskāna beatifikāciju, atsaucoties uz visu Latvijas bīskapu lūgumu un uz bīskapa Sloskāna Fonda lūgumu. Beļģijas Bīskapu Konference uzskata, ka bīskapa Sloskāna Fonds kļūst par prasītāju, tas nozīmē, pilnvarotu Baznīcas organizāciju beatifikācijas procesā. Kardināls Daniēlss, Mehilenas-Briseles arhibīskaps, deleģē, tas ir, nozīmē profesoru dr. Stefanu van Kalsteru, Mehilenas-Briseles priesteri un Fonda vadītāju, kā bīskapa pārstāvi visā šajā procesā.
1996. gada 10. martā kardināls Daniēlss nodibina tribunālu, lai iesāktu beatifikāciju. Profesors dr. Jānis Jerumanis, kas bija uzrakstījis grāmatu „Upuris par brāļiem”, kur bija jau savākti dokumenti par bīskapu Sloskānu, kļūst par postulatoru Beļģijā, tas nozīmē, diecēzes procesā.
1997. gada 12. martā kardināls Daniēlss lūdz Romai atļauju iesākt beatifikācijas procesu. Arhibīskaps Pujats pateicās kardinālam par šo soli.
1998. gada 14. aprīlī Svēto lietu Kongregācija atbild pozitīvi nulla obstat, tas nozīmē, ka bīskapa Sloskāna dzīvē un arhīvos šeit Vatikānā nekas nebūtu pret šādu beatifikācijas procesu. Beļģijā tribunāls iesāk vākt liecības un materiālus, lai veidotu to saucamo „copia publica”, kas ir arhīva materiāls, uz kura mazliet vēlāk Romā balstīsies viss process. Tiek noorganizēti 36 tribunāla saieti gan Beļģijā, gan Holandē, gan Vācijā un arī Latvijā. Tiek vākti bīskapa Sloskāna raksti, vēstules; tiek veikti vēsturiski pētījumi. Un tādā veidā tiek izstrādāts „copia publica”, kas sastāv no 2300 lappusēm. 2000. gada 5. novembrī kardināla Daniēlsa un tribunāla klātbūtnē tas tiek oficiāli atzīts kā gala dokuments diecēzes līmeņa procesā un nuncijs to nekavējoties nogādā Romā.
1999. gada 21. decembrī Svēto lietu Kongregācija atver „copia publica” un sāk bīskapa Sloskāna lietu pētīt. 2001. gada 4. decembrī Kongregācija caur dekrētu pasludina, ka visi dokumenti, kas ir „copia publica”, ko Beļģija ir nosūtījusi uz Romu, ir pamatoti un drīkst sākt beidzamā dokumenta rakstīšanu, kas tiek nosaukts oficiāli „positio super vitae virtutibus et fama sancitatis”. Tas nozīmē, tas būtu gala raksts par bīskapa Sloskāna dzīvi, par viņa tikumiem un svētuma slavu.
2000. gada 11. janvārī dominikāņu tēvs Ambrozijs Ēsers, galvenais Svēto lietu Kongregācijas relators, ir nozīmēts kā atbildīgais, lai rakstītu šo „positio”. Viņš izvēlas profesoru dr. Stefanu van Kalsteru kā postulatoru šeit, Romā, un profesoru dr. Jāni Jerumani kā vicepostulatoru Romā.
2001. gada 20. februārī „positio”, kurā ietilpst 555 lappuses, tiek iesniegts Kongregācijā.
2002. gada 8. novembrī pēc šīs „positio” izpētīšanas deviņu teologu komisija vienbalsīgi nobalso, ka tiešām bīskaps Sloskāns var būt atzīts kā godājamais (venerabilis) un nekas nestāv pretim, lai atzītu viņa tikumību varonīgā līmenī.
2003. gada 14. decembrī sanāk kopā 24 kardināli no komisijas, no Svēto lietu Kongregācijas un apstiprina teologu balsojumu.
2004. decembrī oficiāli, tātad ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludinātu dekrētu Decretum super heroicitate virtutum, tiek atzīta Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, un turpmāk viņu varēs saukt par godināmo. Tikumu varonības atzīšana nozīmē, ka Baznīca novērtē Dieva kalpa Boļeslava Sloskāna dzīves izcilību (excellentia vitae) un uzskata to par atdarināšanas vērtu.

Tas ir tikai pirmais posms ceļā uz bīskapa Sloskāna oficiālu pasludināšanu par svēto. Katoļu Baznīcas kārtība paredz, ka tam ir nepieciešami vēl divi sekojoši posmi: beatifikācija jeb atzīšana par svētīgo un kanonizācija jeb atzīšana par svēto. Beatifikācija ir atļauja veikt oficiālu godināšanas kultu Dieva kalpa godam vietējā Baznīcā. Šādu atļauju dod, ja tiek apstiprināts, ka, pateicoties šī cilvēka aizlūgumiem, ir noticis kāds brīnums. 2005. gada sākumā Romā speciāla komisija izskatīja Boļeslava Sloskāna brīnumu. Lai cilvēku atzītu par svēto visā universālajā Baznīcā, viņa svētumam ir jātiek apliecinātam caur vēl kādu brīnumu. Tādā gadījumā bīskaps Boļeslavs Sloskāns tiktu oficiāli atzīts par Baznīcas svēto.