V.E. Boļeslava Sloskāna biogrāfija

Boļeslavs Sloskāns dzimis 1893. gada 31. augustā Rēzekenes apriņķa Stirnienes pagasta Tiltgalos. Izglītīnu ieguvis, 1904. gadā pabeidzot Varakļānu pagasta skolu un 1909. gadā — Rēzeknes četrgadīgo pilsētas skolu. Vēlāk kā eksterns nokārtojis pārbaudījumus ģimnāzijā, saņemot apliecību ar tiesībām iestāties Garīgajā seminārā. 1911. gadā iestājies Pēterpils Garīgajā seminārā. Beidzot semināru 1916. gadā, bijis spējīgāko studentu vidū, tāpēc uzsācis studijas Pēterpils Garīgajā akadēmijā, kuras nācies pārtraukt 1918. gadā, sakarā ar mācību iestādes slēgšanu. Jau 1917. gada 21. janvārī Pēterpils katedrālē Mogiļevas bīskaps Jānis Cepļaks Boļeslavu Sloskānu iesvētīja par priesteri, kura primīcijas dievkalpojums notika Ludzā 1917. gada 22. aprīlī.

Pēc Garīgās akadēmijas slēgšanas, kā iepriekš bija paredzēts, priesterim bija jādodas kalpot uz Latviju, bet tā kā revolūcijas laikā Pēterpilī priesteru trūka, viņu atstāja Pēterpilī, kur Sloskāns kalpojis līdz 1926. gadam. Laikā pēc revolūcijas, kad bija sākušās ticīgo un garīdznieku vajāšanas, tika apcietināti un vēlāk izraidīti arhibīskaps Ropps un bīskaps Cepļaks, Padomju Savienības teritorijā nebija palicis neviens katoļu bīskaps, tāpēc pāvests Pijs XI, rūpējoties par katoļu Baznīcas turpmāko likteni, nolēma Padomju Savienībā iesvētīt vairākus bīskapus no tur esošajiem priesteriem. Tāpēc 1926. gada 10. maijā Maskavā Svētā Ludvika franču draudzes baznīcā pāvesta legāts bīskaps d’Erbiņjī nepilnus 33 gadus veco priesteri Boļeslavu Sloskānu konsekrēja par Cilitānas titulārbīskapu, ieceļot par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. 1926. gada 14. septembrī viņš pārņēma Mogiļevas, bet 1927. gada 10. maijā Minskas bīskapiju. Bezbailīgi darbojoties bīskapiju pārvaldē, 1927. gada 16. septembrī tiek apcietināts, par iemeslu minot spiegošanu, par ko ticis izsūtīts uz Solovkiem, vēlāk uz Ansera salu. Beidzoties soda laikam 1930. gada 29. oktobrī, atgriezies Mogiļevā, taču jau 8. novembrī ticis arestēts atkārtoti, piespriežot triju gadu cietumsodu Irkutskā.

Visus apcietinājuma gadus Latvijas katoļu Baznīca, Vatikāns un Latvijas valdība centās panākt Sloskāna atbrīvošanu, kas beidzot izdevies, apmainot bīskapu pret kādu krievu spiegu, un 1933. gada 22. janvārī bīskaps ieradies Latvijā. 1933. gada 26. martā, pāvesta aicināts, Boļeslavs Sloskāns ieradās Vatikānā, kur pāvests Pijs XI viņu iecēla par troņa asistentu. Latvijā atgriezies 1934. gada maijā, pirms tam kā pāvesta viesim apceļojot Rietumeiropas valstis.

Atgriežoties Latvijā, bīskaps pildīja Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapa pienākumus, gan neformāli, jo oficiāli skaitījās Mogiļevas un Minskas apustuliskais administrators, kura pienākumus nevarēja veikt politiskās situācijas dēļ. Arhibīskaps Antonijs Springovičs Sloskānu iecēla par Rīgas Garīgā semināra profesoru. Bīskaps pasniedza morālteoloģiju, askētiku un dogmatiku. Vācu okupācijas laikā strādājis Aglonas seminārā, bet 1944. gada 8. oktobrī kopā ar citu konfesiju augstākās garīdzniecības pārstāvjiem ticis izvests uz Vāciju.

Otrā Pasaules kara beigās viņš dzīvojis Bavārijā — no 1946. gada 19. marta līdz 19. septembrim Kriembālē (Švābijā), tad līdz 6. decembrim Ladštūlē (Falcā). 1946. gada 6. decembrī Sloskāns kopā ar sekretāru Jāni Gasparu ieradies Beļģijā, kur apmeties Skildē, netālu no Antverpenes. Tur nodarbojies ar jauno priesteru audzināšanu, izveidojot latviešu Semināru, pēc kura beigšanas tā audzēkņi varēja turpināt studijas, patecoties bīskapa atbalstam, Luvēnas katoļu Universitātē. Liela daļa studentu bija Cēdelgēmas gūstekņu nometnes iemītnieki. Semināristu vidū ir minami: monsinjors Antons Smelters, kurš vēlāk dzimtenē atgriezies no Vācijas un kļuvis Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvests, vēlākais Jelgavas diecēzes bīskaps Antons Justs, kurš Latvijā atgriezies no Amerikas, vēlākais Liepājas diecēzes bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis, kurš Latvijā atgriezies no Romas, kur strādajis Vatikāna Radio. Bīskaps turpinājis savu apustulisko darbību gan Beļģijā, gan ārvalstīs, neskatoties uz slikto veselības stāvokli. 1952. gadā pāvests Pijs XII Sloskānu iecēla par apustulisko vizitoru trimdā dzīvojošiem baltkrieviem un krieviem, kā arī par apustulisko moderatoru trimdā dzīvojošiem latviešiem un igauņiem. Bīskaps aktīvi piedalījies “Kirche in Not” kongresos, stāstot par Latvijas postu, bieži apmeklejis Romu, kur piedalījies arī Vatikāna II koncilā.

No 1951. gada augusta apmeties uz dzīvi Luvēnas priekšpilsētā atrodošajā Kezersbergas benediktīniešu abatijā, kur 15. augustā svinējis 25 gadu jubileju bīskapa amatā. 1973. gada 31. augustā abatijā svinējis 80. gadu jubileju, kad saņēmis pāvesta Pāvila VI svētību un vēlējumus, pāvesta apustuliskā nuncija arhibīskapa I.Kardināli un daudzu garīdznieku sveicienus. Šeit pat 1976. gada 8. maijā notika 50 gadu bīskapa iesvētes dienai veltītās svinības, piedaloties Beļģijas primasam kardinālam L. Sīmenam, Hildesheimas bīskapam Jansenam, Namīras bīskapam Šarī, bizantiešu rita baltkrievu apustuliskajam administratoram trimdā Česlavam Sipovičam, daudziem abatiem un garīdzniekiem.

1979. gada rudenī bīskapa veselība pasliktinājās, tāpēc pārcēlies uz dzīvi atveseļošanas mājā “Emmausā”, kas atrodas piecu kilometru attālumā no abatijas, kur 1981. gada 18. aprīlī pēc atkārtotas sirdslēkmes miris. Sēru Svētā Mise notika Kezersbergas benediktīniešu baznīcā 25. aprīlī, celebrējot Mehelenas-Briseles arhibīskapam Godfrīdam Danēlam, koncelebrējot apustuliskajam nuncijam Briselē arhibīskapam Iginam Kardinālem, klostera vecajam abatam R. van Dorenam, abatam priekšniekam A. Vernēlam, Vācijas bīskapu uzdevumā Hildesheimas bīskapam H. M. Jensenam, Emmausas majas bīskapam van Bērdenam, Namīras palīgbīskapam Mistī un četriem latviešu priesteriem — toreizējiem monsinjoram Ručam, prāvestiem Dupatam, Smelterim un Brumanim. Ņemot vērā mocekļa un svētuma pazīmes bīskapa dzīvē, dievkalpojums netika noturēts melnos, bet Lieldienu baltos ornatos. Boļeslavu Sloskānu apbedīja Kezersbergas benediktīniešu abatijas kriptā blakus klostera abatiem.

Atgūstot Latvijai neatkarību, tika nolemts bīskapu pārapbedīt dzimtenē. 1993. gada 25. un 26. septembrī Luvēnā notika atvadu dievkalpojumi, 30. sepembrī bīskapa šķirsts tika atvests uz Rīgu, kur 10 dienas Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē notika aizlūgumi. Pārapbedīšana Aglonā notika 10. oktobrī, apbedot Aglonas bazilikas kriptā.